Apkures sezona klāt: pieci padomi, kā pareizi lietot siltās grīdas, nepārmaksājot
Rudens ir pārejas laiks ne tikai garderobē – līdz ar vēsajām dienām arī mājoklis jāsagatavo aukstajiem mēnešiem. Pēc vairāku mēnešu pārtraukuma silto grīdu sistēmu ieteicams atsākt lietot pakāpeniski, pirms tam pārbaudot tās darbību un temperatūras iestatījumus. Dažas vienkāršas pārbaudes sezonas sākumā var palīdzēt laikus pamanīt iespējamās problēmas un nodrošināt efektīvu sistēmas darbību turpmākajos mēnešos. “Merko mājas” ekspertu komanda skaidro, ko izdarīt pirms apkures sezonas un kam pievērst uzmanību tās laikā.
1. Vispirms noskaidro, kāda silto grīdu sistēma ir tavā mājoklī
Apsildāmās grīdas ir zemas temperatūras apkures risinājums, kas tiek iebūvēts grīdas konstrukcijā. Atšķirībā no radiatoriem, kas siltumu telpā izplata no viena konkrēta punkta, siltās grīdas pārvērš grīdas virsmu par siltuma avotu. Tādējādi siltums telpā izplatās vienmērīgāk, neveidojot izteikti siltākas un vēsākas zonas. Turklāt zemgrīdas apkure rada mazāku gaisa cirkulāciju nekā tradicionālie radiatori, līdz ar to telpā mazāk tiek pārvietoti arī putekļi un gaisa kvalitāte ir labāka.
Lai sistēmu pareizi lietotu un apkoptu, vispirms jāzina, kāda veida siltās grīdas ierīkotas mājoklī. Visbiežāk sastopamas divas sistēmas – ūdens un elektriskā. Ūdens apsildāmajās grīdās zem grīdas seguma izbūvētajās caurulēs cirkulē silts ūdens, savukārt elektriskajās grīdās siltumu rada apsildes kabeļi vai citi elektriskie sildelementi. Šī atšķirība ir būtiska arī pirms apkures sezonas, piemēram, ūdens sistēmai jāpievērš uzmanība spiedienam, kolektoram un nepieciešamības gadījumā atgaisošanai, savukārt elektriskajām grīdām jāpārbauda termostata un temperatūras sensora darbība. Ja nezini, kāda sistēma ierīkota mājoklī, to var noskaidrot pie ēkas apsaimniekotāja.
2. Apkures sezonu sāc pakāpeniski
Pirmajās vēsajās rudens nedēļās nevajadzētu uzreiz iestatīt silto grīdu uz maksimālo temperatūru. Grīdas konstrukcijai piemīt termiskā inerce – tai nepieciešams laiks, lai uzsiltu, un termostata pagriešana uz maksimālo atzīmi šo procesu būtiski nepaātrinās. Pakāpeniska temperatūras paaugstināšana, piemēram, par 1-2 °C dienā, ir īpaši svarīga arī grīdas segumam. Straujas temperatūras svārstības var radīt nevajadzīgu slodzi grīdas segumam.
Tas pats princips attiecas arī uz ikdienu – siltajām grīdām piemērotāks ir vienmērīgs temperatūras režīms, nevis regulāra sistēmas izslēgšana un strauja atkārtota uzsildīšana. Īpaši ērta ir iespēja temperatūru regulēt atsevišķi katrā telpā. Ja apkures sistēma aprīkota ar individuāliem termostatiem vai centralizētu vadības paneli, katrai zonai iespējams iestatīt tās izmantošanai piemērotu temperatūru – piemēram, guļamistabā to uzturēt zemāku, bet vannasistabā vai dzīvojamajā zonā augstāku. Mūsdienīgas vadības sistēmas ļauj arī ieprogrammēt apkures režīmus atbilstoši diennakts laikam un ikdienas paradumiem, tādējādi neapsildot telpas vairāk, nekā konkrētajā brīdī nepieciešams.
3. Pārbaudi spiedienu, kolektoru un termostatus
Ūdens silto grīdu sistēmu var pārbaudīt vēl pirms apkure nepieciešama ikdienā, kā arī jau uzsākot sezonu. Pārliecinies, vai sistēmas spiediens atbilst ražotāja noteiktajiem parametriem, apskati kolektoru un redzamos savienojumus, kā arī pārbaudi telpu termostatus – palielinot iestatīto temperatūru, sistēmai būtu attiecīgi jāreaģē. Ja sistēma vasarā vairākus mēnešus nav izmantota, speciālists var pārbaudīt arī cirkulāciju, vārstu un citu sistēmas elementu darbību un nepieciešamības gadījumā veikt atgaisošanu. Šāda profilaktiska pārbaude ļauj iespējamās problēmas pamanīt vēl pirms pirmajām patiesi aukstajām dienām.
4. Pirmie signāli, kas var liecināt par problēmu
Apkures sezonas laikā pievērs uzmanību izmaiņām sistēmas darbībā. Par iespējamu problēmu var liecināt:
· Telpa nesasniedz iestatīto temperatūru. Ja termostatā iestatīti, piemēram, 22 °C, bet telpā ilgstoši saglabājas 19-20 °C, jāpārbauda, vai apkures sistēma konkrētajā telpā darbojas pareizi.
· Grīda uzsilst nevienmērīgi. Ja vienā telpas daļā grīda ir silta, bet citā – izteikti vēsa, ūdens sistēmā iemesls var būt nepietiekama ūdens plūsma vai gaiss apkures lokā.
· Termostats nereaģē. Ja maini iestatīto temperatūru, bet apkures darbībā nekas nemainās, iespējama termostata, temperatūras sensora vai vadības sistēmas problēma.
· Sistēmas spiediens regulāri samazinās. Ūdens apkures sistēmā atkārtots spiediena kritums var liecināt par noplūdi vai citu tehnisku problēmu.
· Pieaug enerģijas patēriņš. Ja pie līdzīgas āra temperatūras un tiem pašiem apkures iestatījumiem patēriņš ir būtiski lielāks nekā iepriekš, sistēma var darboties neefektīvi un tai nepieciešama pārbaude.
Ja kāda no šīm pazīmēm atkārtojas, nevajadzētu mēģināt pašam regulēt kolektoru vai citus sistēmas tehniskos elementus – problēmas cēloni ieteicams noteikt speciālistam.
5. Arī mēbeles un paklāji var bloķēt siltuma atdevi
Tā kā silto grīdu gadījumā siltums telpā nonāk caur grīdas virsmu, ja ievērojama tās daļa tiek nosegta ar mēbelēm, kas cieši pieguļ grīdai, siltuma atdeve šajā zonā tiek ierobežota. Tāpēc virs apsildāmajām zonām, ja iespējams, labāk izvēlēties dīvānus, gultas, skapīšus un citas mēbeles uz kājiņām, zem kurām saglabājas gaisa sprauga. Paklājs savukārt darbojas kā papildu izolācijas slānis – jo tas ir biezāks un blīvāks, jo grūtāk siltumam nonākt telpā. Tāpēc telpās ar apsildāmajām grīdām ieteicams izvēlēties paklājus, kurus ražotājs paredzējis lietošanai kopā ar zemgrīdas apkuri. Īpaši biezi un pūkaini paklāji var samazināt apkures efektivitāti, tāpēc ar tiem nevajadzētu nosegt lielu daļu apsildāmās grīdas. Tas pats jāņem vērā, izvēloties grīdas segumu. Flīzes un akmens labi vada siltumu, savukārt kokam, laminātam un citiem materiāliem jāievēro ražotāja noteiktie temperatūras ierobežojumi un prasības izmantošanai ar zemgrīdas apkuri.